Pirmkārt, jāatzīmē, ka, neskatoties uz to, ka atrodamies Turcijā, neaizmirstam ari par savas Latvijas lielajiem svētkiem, no manas puses vissiltākais sveiciens manai zemei un latviešiem. (izklausās tā it kā būtu apmetusies šeit Stambulā uz dzīvi).
Otrkārt, kas pašlaik ir galvenais, Stambula.
Es otro reizi savā mūžā piedzīvoju patiesu kultūršoku. Pirmā bija Meksikā, bet par to tagad nav runa. No brīža, kad izkāpām Ataturu (ja nemaldos, tad tā to sauca) lidostā Stambulā, viss notiek nemaņā ātri un pārsteidzoši, nav ne mirkļa atslābt..un tikai vislabākajā nozīmē. Apmēram pusotru stundu pavadījām kādos 4 dažādos transportos (metro, tramvajs, prāmītis, autobuss), kur, protams nu protams, nevarējām nepamanīt uz mums vērstos skatienus. Visādus. Antils paspēja iepatikties vietējām meitenēm autobusā, redzējām medūzas Bosfora jūras šaurumā, dzirdējām pa visu pilsētu izkliegtos aicinājumus iet lūgties, tikām nobārti no vietējo pensionāru puses par nepietiekami ciešu šturmēšanos autobusā, kuģītī braucot mums uzbruka kaijas, ai. visa kā tik daudz. Bet vislabākais, protams, sākās, kad nonācām 'mājās' un nolikām mantas, lai dotos kārtīgi pabaudīt pirmo vakaru šeit - Stambulas Āzijas daļā, kur dzīvo Elīza neaprakstāmi foršā vietā, milzīgā dzīvoklī ar skatu uz Bosfora šaurumu, gaismiņām rotātu tiltu tieši no balkona redzes punkta.
Lai gan bijām ļoti apjukuši no cilvēku lielajām drūzmām, viņu neapsīkstošās uzmanības un briesmīgās satiksmes, tam visam sekoja daudz patīkamu pārsteigumu. Vispirms mums bija jāsamaina naudiņa uz turku lirām, bet tā kā visas bankas jau bija aizvērtas, mums nācās meklēt palīdzību pie vietējiem iedzīvotājiem. Nelielā izmisumā, blenžot bankomātā, mūs iztraucēja kāds turku augļu pārdevējs, gribēdams palīdzēt. Angliski viņš saprata tik pat maz, cik mēs turciski (neskaitot, protams Elīzu), bet galu galā viņš aši knaši sazvanīja vairākus cilvēkus un peķšņi uzradās ar valūtas kursu sarakstu un iemainīja Leldes dolārus pret turku lirām. Mēs kā jau latvieši neticējām, ka viss var notikt tik godīgi un vienkārši, bet tā patiešām bija. Skaisti. Tālāk devāmies apmierināt savus izsalkušos punčus. Elīza mūs aizveda uz vietu, kur pati jau bija sen gribējusi ieiet - terase apmēram 4 stāva augstumā atkal ar skatu uz ūdeni, tiltu, pilsētu pilnu ar gaismiņām. Tā nu mēs tur sēdējām svaigā, spirgtā, bet siltā gaisā, cenšoties izburtot, ko īsti pasūtīt no ēdienkartes. Paņēmām mēs kaut ko, kas visvairāk izklausījās pēc kebaba vai dōnera. Mans vienīgais nosacījums bija, lai nav sēņu, bet to jau mēs pateikt nevarējām. haha. Sēdējām dīvānos, mums atnesa pledus, visādi citādi centās mūs aptekelēt. Tad nāca ēdiens, ĀĀĀPRĀTS, cik lielas un kārdinošas porcijas! Elīzai vnk milzu grozs pilns ar frī un tādā garā. Man kur gadījušās kur ne porcijā bija sēnes, bet tās es pacietīgi izlasīju un ar gardu muti apēdu visu. katra porcija izmaksāja apmēram 10TL, kas ir apmēram 5 Eiro jeb 3 ar pusi lati, kas skaitās dārgi priekš šejienes. Bijām pārlaimīgi, jo paēduši, ja neskaita Sņigu, kurai šodien veselība neļauj baudīt pilnvērtīgu atpūtu, bet nu jau sāk parādīties gaišākas krāsas. Tad mūs iekārdināja visus apkārt stāvošās milzu ūdenspīpes. Pasutījām vienu uz mums visiem par 15TL (kuras vēlāk rēķinā neieskaitīja) ar ķiršu un mentola sajauktu garšu. Nu..mums atnesa milzu udenspīpi vienkārši grandiozā izskatā, ar maināmajiem uzgalīšiem, lai katram savs. Un nu jums drošvien nebūs pārsteigums, ka te ūdenspīpe ir nesalīdzināma ar Latvijas piedāvājumu - nekāda tabakas efekta vai sāpošas galvas, vienkārši mēmākā bauda, vēl nelikāmies mierā un pasūtījām turku tēju, stipra un garšīga. Kopā viss šis pasākums izmaksāja mums katram kādus 5 latus. Awesome.
Mājās ejot vēl bija jānopērk šampūns un kaut kas brokastīm. Garāmejot mūsu jaunajam draugam - augļu pārdevējam, nopirkām mandarīnus. Pirms pirkuma katram mums lika nogaršot pa gabaliņam. Un es nemitos uz visām pusēm mētāt man vienīgos zināmos divas turku frāzes : guli guli (atā) un tešakūler (paldies).
Tā nu es palēgdamās kopā ar saviem superīgajiem draugiem atnācām mājās. Tagad lēnām tukšojam lidostā nopirkto Raspberry Absolutu ar citronu sulu un kolu, kas pārdevās komplektā atkal ļoti lēti. Sēžam uz balkona, runājamies, vienkārši nemaņā priecīgi par visu, ko te redzam un jūtam. Es nemaz nebrīnos, kādēļ Elīza šajā visā ir iemīlējusies. Te ir daudz visa kā, kas ir šokējošs un nesaprotams, bet ar pareizi noregulētu uztveri, viss ir baudāms un patīkams. Mums ir vēl 4 dienas tam visam, nelaidīšu garām ne mirkli.
Rīt mums ir plāns celties salīdzinoši agri priekš brīvdienām, braukt uz lielo tirgu, Sofijas katedrāli, prāmja braucienā pa Bosforas līci, Stambulas Eiropas daļas apskatē un vakarā iebaudīt nakts dzīvi Stambulā, ko Elīza, protams, slavē.
Signe mīļo Elīzas istabas biedrenes kaķi, šķietami, atlabusi; Rūdis un Antils spēlē kārtis, Lelde un Kāmis sēž uz balkona, Elīza planē visapkārt, cenzdamās kaut ko organizēt, pie tam laikam iepazīsimies ar vienu no viņas šejienes draugiem; es tūliņ pievienošos kaut kam no tā visa. Ak, un ejot gulēt centīšos noticēt tam, ka tiešām esmu šeit lieliskā kompānijā un vispār svešā kontinentā.
p.s. Bildes jau nu gan noteikti būs vēlāk.
p.p.s. Sakarā ar šeit notiekošajiem reliģiskajiem svētkiem, viss sabiedriskais tranports maksā vienkārši neko.
Bučas, tiekamies rītvakar, kad būs atkal viss kaut kas jauns, ko stāstīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru