Šodien uzņēmos visu pamodinātājas lomu. Bet, nē, es neaplaistīju nevienu ar ūdeni un nebļāvu Beneficē tik ļoti slaveno "Ceļamies, ceļamies, cēēļamīīes!". Es vnk gāju dušā, necenzdamās pieklusināt savas darbības :)
Ap 12iem braucām uz pilsētas Eiropas daļu.
Šodien es sāku domāt par to viņu hierarhiju. Tā kā šeit vairums iedzīvotāju (es pat teiktu, ka visi, bet neesmu droša) ir islām' ticīgie, tad, protams, vīrieši skaitās varenākie. Viņiem pieder savas sievietes, kā rezultātā neviens cits nedrīkst uz tām skatīties. Visekstrēmākais variants ir sievietes, kurām outfits ir līdzīgs kā mūsu mūķenēm - garš melns paltraks, kura vienīgā redzamā daļa ir acis. Tikai un vienīgi acis. Nākamais levels uz leju ir ļoti līdzīgs, bet redzams ir arī deguns. Nedaudz brīvdomīgākais variants ir, ja paltraks ir nedaudz īsāks nekā līdz zemei vai citā krāsā vienkārši. trešais līmenis uz leju ir jau stipri 'vaļīgāks', kad sievietei mugurā ir da jebkas ko viņa vēlas, kas nav īsāks par celi, ar apsegtiem pleciem un protams protams lakatu ap galvu tā, ka var rasties tikai vismazākā nojausma, kas darās ar viņu matiem. Toties lakati var būs kādu vien sirds kāro, sākot ar vecmāmiņu starpā stilīgajiem puķu lakatiem, beidzot ar Burbery feikiem. Šādi ģērbjas 50% sieviešu. Nākamais līmenis ir sievietes, kuras ģērbjas gluži kā mēs, nu, iespējams, ne tik īsi svārki, bet nu apmtuveni tā pat tādā ziņā, ka bez lakatiem.
Jāpiezīmē, ka vairums viņu, ieraugot mūs, pukst un nosoda un nolamā, bet mēs jau neko nesaprotam. Es negribu būt ciniska, bet es arī drošvien būtu neapmierināta, ja visu laiku staigātu satinusies piecās kārtās lakatu un man gar degunu klunkurētu Eiropietes īsos svārkos vai kleitiņās, priecīgas, visu fotografējošas un pievērstu vietējo vīriešu nedalīt uzmanību. Mēs ar to diezgan labi tiekam galā, vienīgi tā nerimstošā uzmanība nedaudz nogurdina.
Šodien bijām apskatīt Sofijas katedrāli un Zilo Mosku. Zilajā Moskā arī gājām iekšā. Kamēr dažām vietējām iedeva pa kādam lakatam, lai apsegtu matus, ja bija aizmirsies mājās, tad mums apsedza ar lakatu kājas UN galvas. Okej, man galvai neiedeva. Iekšā tajā Moskā skats ir absolūti grandiozs, bet arī to jūs labāk sapratīsiet pēc bildēm nedaudz vēlāk.
Daudz staigājām, nogaršojām nacionālos našķus - baklava. Es nemācēšu aprakstīt, kas tas ir, bet garšo ņammīgi, ļoti salds. Nacionālais dzēriens ir Ayran, tas ir tāds kā šķidrs kefīrs ar sāli. Un garšo patiešām labi. Pārtikt nākas pārsvarā no kebabiem, doneriem vai durumiem, starp kuriem es pavisam nelielas atšķīrības, taču cenas atkarībā no pārdotuves lokācijas vietas ir stipri atšķirīgas.
Stambulā ir tieši 8reiz vairāk iedzīvotāju kā Latvijā - 16 miljoni, par ko es nemaz nebrīnos, pabūdama pilsētā. Autobusā ir 8reiz vairāk cilvēku, uz ielas ir 8reiz vairāk mašīnu, uz 1 hektāru ir 8reiz vairāk māju..visa šeit ir 8reiz vairāk. Toties lētāk.
Ar iešanu uz Grand Bazzar sanāca izgāšanās, jo tas šodien esot aizvērts dēļ fiestas. Bet rīt būs vaļā un esam jau noskatījuši dažas lietas, ko vēlamies nopirkt. Te ir pa pilno visu to mazo veikaliņu, kuros ir TIK skaistas lietas. man vismīļākie ir krāsainu un rakstainu stikliņu lampu veikali, žēl, ka tādu būtu sarežģīti vest rokas bagāžā mājās, un saldumu veikaliņi, pie kuru skatloga stāvot jau rodas sajūta, ka esmu paēdusi. ņam ņam.
Lieki piebilst, ka te viss ir pilns ar viltotajiem D&G, Luis Vuiton, Chanel un tāda veida somām un makiem.
Noteikti aizvedīšu mammai un māsai kaut ko ar tām zilajām 'acīm', kas sargā no skaudības, ļaunas acs un tā tālāk.
Pašlaik notiek iesilšana vakaram, drīz sāksim lokot matus, krāsoties un ģērbties, brauksim uz Taxim. Elīza saka, ka, ja neesi bijis Taxim, tad neesi bijis Stambulā. Tas esot pārākais ballīšu reģions, uz kuru dosimies, kā katru dienu, ar autobusu, tad prāmi pāri Bosfora līcim, tad metro vai tramvaju.
p.s. Rūdolfs vismaz visu laiku ir priecīgs, nav īgns kā tas bieži mēdz būt. Vispār dzīvojamies un priecājamies.
Bučas mājiniekiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru