pēdējais skats uz Bosfora tiltu, ko patiesībā šorīt neredzam, jo tas ir miglā tīts.
Vēl kaut kur jāpaķer pēdējais turku gardums.
Pēdējo reizi jāizbrauc turku sabiedriskajā transportā.
pēdējie teikumi šeit.
šīs bija manas vislabākās brīvdienas šajā gadā. un es ceru, ka tā tagad būs šad un tad.
jābrauc mājās, jāatgriežas apritē, jāmācās, jādara visi pirms Ziemassvētku darbi un tad jau arī Elīza drīz atbrauks pie mums. :)
ai, kā man pietrūks Stambulas
svētdiena, 2010. gada 21. novembris
Stambula_21.11.2010.
Bez šauv=bām, nedaudz māc skumjas par to, ka šis būs pēdējais vakars Stambulā, taču vakar pieķēru sevi pie domas, ka ļoti ļoti esmu oilgojusies pēc mājām un gribu mācīties, kas izklausās pilnīgi slimi, taču tā ir nespeciāli kļuvusi par neatņemamu manas dzives sastāvdaļu.
Šorīt mani bungāja augšā 10os, jo bijām paredzējuši braukt uz vēl kādu tirgu Āzijas daļā. 11os izbraucām es, Elīza, Rūdolfs, Antils un Kāmis uz tiešām nezinu kurieni, bet tur mēs garšīgi un lēti pabrokastojām. Es tur gandrīz nopirku Līzai somu, bet tad es uzzināju, cik viņa maksā un tomēr nenopirku, ai.
Tas tirgus bija nu tipisks tirgus, kurā Lacosta un Aber Crombie džemoerīsus var dabūt par 10TL, kas ir 3 lati. Puikām jau baigi noveicās un viņi visu ko foršu sapirka. Es uzķēros vienīgi uz auskariem un vienu matu aksesuāri, kuri katrs maksāja 1-3TL. Elīza dabūja baigi krutās Adidas sporta bikses par 3 latiem, bet Paulim laikam tomēr zābakus vedīs uz decembri, jo tie šeit ir vai nu par kādiem 40latiem vai arī pilnīgi plastmasnieki.
Pilnīgi negribēdami, nošmaucāmies un nesamaksājām par autobusu, labi vien ir, jo šodien atkal dārgās cenas.
Te pat pie mājas ir divi awesome saldumu veikali, vienā es nopirku Profiteroli 1kg par 15TL priekš mums visiem, tas ir pilnīgs ārprāts, cik viņš ir garšīgs, Elīza sapirka Baklavas. Tā nu mēs sēžam uz balkona, ēdam turku saldumus un dzeram kafiju.
Vispār turku virtuve ir kaut kas neatkārtojams, tādā ziņā es te varētu dzīvot, mani visvairāk, protams, iepriecina lielā saldumu daudzveidība un garšīgums. izejot no mājas nekad nav jāuztraucas par tukšu vēderu, jo visur uz ielas ir tie mazie kioskiņi ar kebabiem, doneriem, durumiem, ceptiem kastaņiem, rīsu maisījumiem iepildītiem gliemežvākos, cepta kukurūza utt.
Kā jau vakar teicu, šovakar iesim uz to super terasi uzpīpēt ūdenspīpi, iztērēt pēdējo samainīto naudu, garšīgi paēdot. Ai, šīs brīvdienas ir tieši tas, ko es gribēju, ne Vācija, ne Amsterdama, ne Venēcija, ne Londona nevarētu man dot to, ko es saņemu šeit. Nezinu - diemžēl vai par laimi, bet pēc šī brauciena es kļūšu apsēsta ar ceļošanu, mani uzlādē viss jaunais un neredzētais, tā ir tāda aktīva atpūta, ka es nevis guļu okeāna malā un sauļojos, bet gan esmu nepārtrauktā cilvēku burzmā, runājoties ar viņiem, izmēģinot katru dienu simtiem jaunu lietu, garšu, sajūtu. kamēr esmu jauna, tikmēr tieši tas man ir vajadzīgs, kūrortus braukšu baudīt ne ātrāk kā pēc 20 gadiem. ehh
Šorīt mani bungāja augšā 10os, jo bijām paredzējuši braukt uz vēl kādu tirgu Āzijas daļā. 11os izbraucām es, Elīza, Rūdolfs, Antils un Kāmis uz tiešām nezinu kurieni, bet tur mēs garšīgi un lēti pabrokastojām. Es tur gandrīz nopirku Līzai somu, bet tad es uzzināju, cik viņa maksā un tomēr nenopirku, ai.
Tas tirgus bija nu tipisks tirgus, kurā Lacosta un Aber Crombie džemoerīsus var dabūt par 10TL, kas ir 3 lati. Puikām jau baigi noveicās un viņi visu ko foršu sapirka. Es uzķēros vienīgi uz auskariem un vienu matu aksesuāri, kuri katrs maksāja 1-3TL. Elīza dabūja baigi krutās Adidas sporta bikses par 3 latiem, bet Paulim laikam tomēr zābakus vedīs uz decembri, jo tie šeit ir vai nu par kādiem 40latiem vai arī pilnīgi plastmasnieki.
Pilnīgi negribēdami, nošmaucāmies un nesamaksājām par autobusu, labi vien ir, jo šodien atkal dārgās cenas.
Te pat pie mājas ir divi awesome saldumu veikali, vienā es nopirku Profiteroli 1kg par 15TL priekš mums visiem, tas ir pilnīgs ārprāts, cik viņš ir garšīgs, Elīza sapirka Baklavas. Tā nu mēs sēžam uz balkona, ēdam turku saldumus un dzeram kafiju.
Vispār turku virtuve ir kaut kas neatkārtojams, tādā ziņā es te varētu dzīvot, mani visvairāk, protams, iepriecina lielā saldumu daudzveidība un garšīgums. izejot no mājas nekad nav jāuztraucas par tukšu vēderu, jo visur uz ielas ir tie mazie kioskiņi ar kebabiem, doneriem, durumiem, ceptiem kastaņiem, rīsu maisījumiem iepildītiem gliemežvākos, cepta kukurūza utt.
Kā jau vakar teicu, šovakar iesim uz to super terasi uzpīpēt ūdenspīpi, iztērēt pēdējo samainīto naudu, garšīgi paēdot. Ai, šīs brīvdienas ir tieši tas, ko es gribēju, ne Vācija, ne Amsterdama, ne Venēcija, ne Londona nevarētu man dot to, ko es saņemu šeit. Nezinu - diemžēl vai par laimi, bet pēc šī brauciena es kļūšu apsēsta ar ceļošanu, mani uzlādē viss jaunais un neredzētais, tā ir tāda aktīva atpūta, ka es nevis guļu okeāna malā un sauļojos, bet gan esmu nepārtrauktā cilvēku burzmā, runājoties ar viņiem, izmēģinot katru dienu simtiem jaunu lietu, garšu, sajūtu. kamēr esmu jauna, tikmēr tieši tas man ir vajadzīgs, kūrortus braukšu baudīt ne ātrāk kā pēc 20 gadiem. ehh
sestdiena, 2010. gada 20. novembris
Stambula_20.11.2010 otrā daļa
Šodiena kā vienmēr pilna ar iespaidiem.
Atkal ar prāmi braucām uz Eiropas daļu, šoreiz safočēju speciāli tētim nenormālos zivju daudzumus ūdenī, pie kam tās zivis ir lielas, tieši tādēļ ne velti visi tilti un jebkura cita brīva piekļuve Bosfora ūdens malai ir pārpildīta ar makšķerniekiem, no vienas vietas kā nosēts ar viņiem, arī tos iemūžināju. Kaijas arī te ir trakas :D
Apmēram divas stundas pavadījām Grand Bazzar. vēl atbilstošāku nosaukumu nevarētu iedomāties, tas tirgus ur TIEŠĀM milzīgs. Es domāju, ka mēs labi ja trešo daļu izstaigājām, bet nu tur visur ir aotuveni viens un tas pats tikai par atšķirīgām cenām. Sadalījāmies un es gāju ar Sņigu, protams, nepadomājām, ka esam divas meitenes turku ielenkumā, pie kam man šodien atkal īsie svārciņi. 80% visu pārdevēju, kam gājām garām, jautāja, no kurienes esam, vai neesam māsas un vai nevēlmaies ienākt viņu veikaliņā. bet mēs, saskatījušās šausmu filmas, nespērām kāju nevienā būcenītī, skatījāmies tikai uz to, kas bija ārpusē, kas jau bija daudz. Es saņēmu apmēram 10 bildinājumus, par ko man piesolīja visu ko, sākot ar dāvaniņām no viņu veikala, beidzot ar Ferarī. Piemēram, es eju un viens pārdevējs - jauns čalis, no muguras sauc: "Wait, something dropped there!", es pagriežos, skatos zemē, kas man izkritis un viņš saka: "Ou, no, it was just my heart", mēs ar Sņigu par to pasmejamies, puika ar mums sāk runāties, protams, aicina precēt viņu, beigu beigās uzdāvina mums abām piespraudītes ar tām 'zilajām acīm', kas aizsargā no ļaunas acs. Pret visiem vispār bijām ļoti laipnas un draudzīgas, tā pat arī pret jaunekli, kuru satikām tirgus sākumā, apsolīdamas, ka atgriezīsimies. Arī viņš mūsu dēļ bija gatavs darīt jebko, fotografējās ar mums, arī uzdāvināja tādas pat piespraudītes un novēlēja visus iespējamos labākos novēlējumus, kādi iespējami. Vienīgais, ko es vēlētos, lai nebūtu noticis bija tas,ka man viens pārdevējs nobučoja roku, kas bija pilnīgi neplānoti, negaidīti un es vispār biju šokā, bet neko jau. Nenopirkām neko bez kaulēšanās, dažās vietās vairāk, citās mazāk, bet karu preci nokaulējām vidēji aptuveni 2reiz lētāku, nekā tās sākumcena, beigās jau musm bija sava stratēģija. Iztērēju kādas 80TL kopā, izskatās jau, ka neko neesmu nopirkusi, bet visi tie mazie nieki tur bija tik daudz, nevarēju saprast, kuram ko aizvest, beigu beigās vedīšu tikai ģimenei.
Ozans pēc tirgus aizveda mūs nogaršot vēl vienu nacionālo ēdienu - Kofte. Tie ir tādi jēra gaļas gabaliņi ar asu mērci, pipariem, ko var ēst pēc izvēles, plus klāt nāk mīksta tikko cepta maizīte. Es jau tagad vairs nedzeru neko citu kā tikai Ayranu. Vēlāk es nogaršoju vēl negaršotu baklavas veidu, no tiem gan var pārēsties līdz nelabumam, ar citu palīdzību apēdu 3 gabaliņus, vēl trīs man tagad stāv blakus trauciņā. pataupīšu vēlākam. tagad esam mājās un pagaršojām augli Aiva, kaut kas starp cidoniju un ābolu, bet arī ļoti garšīgi. man vispār laikam ļoti iepatikusies turku virtuve. Šovakar nekāda baigā ballīte negriezīsies, bet laikam aiziesim vnk kaut kur padejot te pat netālu no mājām, uz Eiropu nebrauksim.
Rīt ir praktiski pēdējā diena, plānojam aizbraukt uz vienu iepirkumu centru, kurā gan nekāda baigā iepirkšanās nesanāks, jo lielākā daļa tēriņiem paredzētās naudas jau notērēta, bet gan jau kaut kas acīs iekritīs. Rītvakar iesim uz to pašu terasi, kur bijām pirmajā vakarā, savilksim visu ceļojumu apļveida kompozīcijā, vispār labais.
Rūdis ar Antilu ir galīgi aizrāvušies ar kaut kādiem neizsīkstošiem jokiem par turku draudzību - šeit puiši staigā apķērusī viens otru, sabučojas tiekoties, tur roku viens otram uz ceļa, lai gan ir vienkārši labi draugi, viņi abi, protams, to visu laiku izķēmo kā vien māk.
Tagad es iešu pasēdēt uz balkona un mēģināt ielēkt sarunās, drīz iesim ārā.
Jauku jums visiem vakaru, tiekamies pavisam drīz!
Atkal ar prāmi braucām uz Eiropas daļu, šoreiz safočēju speciāli tētim nenormālos zivju daudzumus ūdenī, pie kam tās zivis ir lielas, tieši tādēļ ne velti visi tilti un jebkura cita brīva piekļuve Bosfora ūdens malai ir pārpildīta ar makšķerniekiem, no vienas vietas kā nosēts ar viņiem, arī tos iemūžināju. Kaijas arī te ir trakas :D
Apmēram divas stundas pavadījām Grand Bazzar. vēl atbilstošāku nosaukumu nevarētu iedomāties, tas tirgus ur TIEŠĀM milzīgs. Es domāju, ka mēs labi ja trešo daļu izstaigājām, bet nu tur visur ir aotuveni viens un tas pats tikai par atšķirīgām cenām. Sadalījāmies un es gāju ar Sņigu, protams, nepadomājām, ka esam divas meitenes turku ielenkumā, pie kam man šodien atkal īsie svārciņi. 80% visu pārdevēju, kam gājām garām, jautāja, no kurienes esam, vai neesam māsas un vai nevēlmaies ienākt viņu veikaliņā. bet mēs, saskatījušās šausmu filmas, nespērām kāju nevienā būcenītī, skatījāmies tikai uz to, kas bija ārpusē, kas jau bija daudz. Es saņēmu apmēram 10 bildinājumus, par ko man piesolīja visu ko, sākot ar dāvaniņām no viņu veikala, beidzot ar Ferarī. Piemēram, es eju un viens pārdevējs - jauns čalis, no muguras sauc: "Wait, something dropped there!", es pagriežos, skatos zemē, kas man izkritis un viņš saka: "Ou, no, it was just my heart", mēs ar Sņigu par to pasmejamies, puika ar mums sāk runāties, protams, aicina precēt viņu, beigu beigās uzdāvina mums abām piespraudītes ar tām 'zilajām acīm', kas aizsargā no ļaunas acs. Pret visiem vispār bijām ļoti laipnas un draudzīgas, tā pat arī pret jaunekli, kuru satikām tirgus sākumā, apsolīdamas, ka atgriezīsimies. Arī viņš mūsu dēļ bija gatavs darīt jebko, fotografējās ar mums, arī uzdāvināja tādas pat piespraudītes un novēlēja visus iespējamos labākos novēlējumus, kādi iespējami. Vienīgais, ko es vēlētos, lai nebūtu noticis bija tas,ka man viens pārdevējs nobučoja roku, kas bija pilnīgi neplānoti, negaidīti un es vispār biju šokā, bet neko jau. Nenopirkām neko bez kaulēšanās, dažās vietās vairāk, citās mazāk, bet karu preci nokaulējām vidēji aptuveni 2reiz lētāku, nekā tās sākumcena, beigās jau musm bija sava stratēģija. Iztērēju kādas 80TL kopā, izskatās jau, ka neko neesmu nopirkusi, bet visi tie mazie nieki tur bija tik daudz, nevarēju saprast, kuram ko aizvest, beigu beigās vedīšu tikai ģimenei.
Ozans pēc tirgus aizveda mūs nogaršot vēl vienu nacionālo ēdienu - Kofte. Tie ir tādi jēra gaļas gabaliņi ar asu mērci, pipariem, ko var ēst pēc izvēles, plus klāt nāk mīksta tikko cepta maizīte. Es jau tagad vairs nedzeru neko citu kā tikai Ayranu. Vēlāk es nogaršoju vēl negaršotu baklavas veidu, no tiem gan var pārēsties līdz nelabumam, ar citu palīdzību apēdu 3 gabaliņus, vēl trīs man tagad stāv blakus trauciņā. pataupīšu vēlākam. tagad esam mājās un pagaršojām augli Aiva, kaut kas starp cidoniju un ābolu, bet arī ļoti garšīgi. man vispār laikam ļoti iepatikusies turku virtuve. Šovakar nekāda baigā ballīte negriezīsies, bet laikam aiziesim vnk kaut kur padejot te pat netālu no mājām, uz Eiropu nebrauksim.
Rīt ir praktiski pēdējā diena, plānojam aizbraukt uz vienu iepirkumu centru, kurā gan nekāda baigā iepirkšanās nesanāks, jo lielākā daļa tēriņiem paredzētās naudas jau notērēta, bet gan jau kaut kas acīs iekritīs. Rītvakar iesim uz to pašu terasi, kur bijām pirmajā vakarā, savilksim visu ceļojumu apļveida kompozīcijā, vispār labais.
Rūdis ar Antilu ir galīgi aizrāvušies ar kaut kādiem neizsīkstošiem jokiem par turku draudzību - šeit puiši staigā apķērusī viens otru, sabučojas tiekoties, tur roku viens otram uz ceļa, lai gan ir vienkārši labi draugi, viņi abi, protams, to visu laiku izķēmo kā vien māk.
Tagad es iešu pasēdēt uz balkona un mēģināt ielēkt sarunās, drīz iesim ārā.
Jauku jums visiem vakaru, tiekamies pavisam drīz!
Stambula_20.11.2010.
stāsts par vakardienu.
aizbraucām uz Taksim. Tā ir vienkārši MILZU ballīšu ielas. Vispirms aizgājām uz vietu, kur varam paēst un iedzert, tādā jumta terasē ieēdām frī kartupeļus, mežonīgi izdejojāmies pie salsas mūzikas un Rūdolfā atkal brīnumainā kārtā atraisījās galīgi out of control dejotājs.
Tālāk devāmies meklēt bāru, kur var dabūt tekilu par 4TL, tik ilgi meklējām, vairākas reizes apmaldījāmies, beigu beigās 'zaudējām' 3 mūsu biedrus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija spiesti braukt mājās ar briesmīgi dārgu taksi 35TL. Es, Elīza, Rūdolfs un Antils palikām turpināt meklēt tekilas vietu, bijām tik nealaidīgi, ka beigu beigās arī atradām. Paņēmām katrs divus tekilas šotus, kad Elīza izdomāja paņemt alu. Un ko tad es - alus nedzērāja, bet sēdēšu rokas klēpī salikusi? Nē, es arī paņemu alu, kas man actually garšoja. Pa vidam mums bārmeņi visiem uzsauca katram 2 Malibu šotus (iepriekšējā salsas vietā arī tikām cienāti ar dzērieniem par brīvu). Atnāca Elīzas citi turku draugi, no kuriem man vislabāk patika Ozans, visu vakaru ar viņu runājām, izrādās, viņš ir bijis Rīgā, pie tam viņam ļoti patika. Bija jauki dzirdēt kaut ko foršu par savu valsti, vairojās arī mans optimists. Ozans saka, ka latviešu galvenā problēma ir pesimisms, kam es pilnībā piekrītu. Jo visur ir problēmas, gan ekonomiskas, gan sociālas, bet visi lēnām tiek pāri, koncentrējoties uz to, kas ir patīkams, arī turki. Viņš atvainojās mums to turku vietā, kuri pret mums šeit izturās nesaudzīgi un neiecietīgi. Galu galā līdz kādiem 3jiem nosēdējām bārā, kad sapratām, ka jābrauc mājās. Ozans pasauca mums taksi tikai par 20TL.
Tad sekoja atkal piedzīvojums, jo, protams, dzīvoklī visi gulēja. Tā nu mēs pusstundu sēdējām kāpņu telpā, mēģinādami iekļūt mājās, bet jau samierinājušies ar domu, ka gulēsim tur pat aiz durvīm :D Smieklīgi. Pēc visu iespējamo telefona numuru zvanīšanu, nerunājot nemaz gling gling pie durvīm, Signe nāca mūs glābt, atvēra durvis.
Filmas turpinājums ir tagad no rīta, jeb nu jau pa dienu, drīz atbrauks Ozans, vedīs mūs uz Grand Bazzar un vēl dažām vietām, ko, viņš saka, mums obligāti jāredz. Vakarā plāns atkal iziet kaut kur ārā ar cerību, ka nevienam nekas nesāpēs, nepaliks slikti vai tamlīdzīgi.
Jāsaka atklāti - pilnīgi nemaz negribās atgriezties Latvijā vismaz vēl kādu nedēļu, gribās pabaudīt sauli, siltumu un brīvību, taču nu neko, pirmdien vakarpusē jau būsim atpakaļ gatavi visu atlikušo ziemu salt un daudz mācīties. Mācīties man pat gribās, tikai bail, vai visu paspēšu. Gan jau!
Es tak esmu optimiste, tādēļ nešaubos, ka arī šovakar, rīt un parīt mums ies lieliski, arī Latvijā mūs gaida savi pienākumi, pirmā Advente, Ziemassvētki, sniedziņš un visas ar to saistītās izklaides. pašlaik es uztraucos tikai par to, kā lai šodien tirgū iemācos nokaulēt maksimāli zemu cenu visam, ko vēlos pirkt, bet visam pienāk pirmā reize un pieļauju, ka arī tas man plus mīnuss izdosies, jo, ņemot vērā to, kā mums te visi uzsauc dzērienus, varētu būt, ka arī ar citām precēm nevajadzētu būt problēmām. īīī. esmu excited un gatav doties šodienas piedzīvojumos. Izgulēšos Latvijā.
:)
aizbraucām uz Taksim. Tā ir vienkārši MILZU ballīšu ielas. Vispirms aizgājām uz vietu, kur varam paēst un iedzert, tādā jumta terasē ieēdām frī kartupeļus, mežonīgi izdejojāmies pie salsas mūzikas un Rūdolfā atkal brīnumainā kārtā atraisījās galīgi out of control dejotājs.
Tālāk devāmies meklēt bāru, kur var dabūt tekilu par 4TL, tik ilgi meklējām, vairākas reizes apmaldījāmies, beigu beigās 'zaudējām' 3 mūsu biedrus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija spiesti braukt mājās ar briesmīgi dārgu taksi 35TL. Es, Elīza, Rūdolfs un Antils palikām turpināt meklēt tekilas vietu, bijām tik nealaidīgi, ka beigu beigās arī atradām. Paņēmām katrs divus tekilas šotus, kad Elīza izdomāja paņemt alu. Un ko tad es - alus nedzērāja, bet sēdēšu rokas klēpī salikusi? Nē, es arī paņemu alu, kas man actually garšoja. Pa vidam mums bārmeņi visiem uzsauca katram 2 Malibu šotus (iepriekšējā salsas vietā arī tikām cienāti ar dzērieniem par brīvu). Atnāca Elīzas citi turku draugi, no kuriem man vislabāk patika Ozans, visu vakaru ar viņu runājām, izrādās, viņš ir bijis Rīgā, pie tam viņam ļoti patika. Bija jauki dzirdēt kaut ko foršu par savu valsti, vairojās arī mans optimists. Ozans saka, ka latviešu galvenā problēma ir pesimisms, kam es pilnībā piekrītu. Jo visur ir problēmas, gan ekonomiskas, gan sociālas, bet visi lēnām tiek pāri, koncentrējoties uz to, kas ir patīkams, arī turki. Viņš atvainojās mums to turku vietā, kuri pret mums šeit izturās nesaudzīgi un neiecietīgi. Galu galā līdz kādiem 3jiem nosēdējām bārā, kad sapratām, ka jābrauc mājās. Ozans pasauca mums taksi tikai par 20TL.
Tad sekoja atkal piedzīvojums, jo, protams, dzīvoklī visi gulēja. Tā nu mēs pusstundu sēdējām kāpņu telpā, mēģinādami iekļūt mājās, bet jau samierinājušies ar domu, ka gulēsim tur pat aiz durvīm :D Smieklīgi. Pēc visu iespējamo telefona numuru zvanīšanu, nerunājot nemaz gling gling pie durvīm, Signe nāca mūs glābt, atvēra durvis.
Filmas turpinājums ir tagad no rīta, jeb nu jau pa dienu, drīz atbrauks Ozans, vedīs mūs uz Grand Bazzar un vēl dažām vietām, ko, viņš saka, mums obligāti jāredz. Vakarā plāns atkal iziet kaut kur ārā ar cerību, ka nevienam nekas nesāpēs, nepaliks slikti vai tamlīdzīgi.
Jāsaka atklāti - pilnīgi nemaz negribās atgriezties Latvijā vismaz vēl kādu nedēļu, gribās pabaudīt sauli, siltumu un brīvību, taču nu neko, pirmdien vakarpusē jau būsim atpakaļ gatavi visu atlikušo ziemu salt un daudz mācīties. Mācīties man pat gribās, tikai bail, vai visu paspēšu. Gan jau!
Es tak esmu optimiste, tādēļ nešaubos, ka arī šovakar, rīt un parīt mums ies lieliski, arī Latvijā mūs gaida savi pienākumi, pirmā Advente, Ziemassvētki, sniedziņš un visas ar to saistītās izklaides. pašlaik es uztraucos tikai par to, kā lai šodien tirgū iemācos nokaulēt maksimāli zemu cenu visam, ko vēlos pirkt, bet visam pienāk pirmā reize un pieļauju, ka arī tas man plus mīnuss izdosies, jo, ņemot vērā to, kā mums te visi uzsauc dzērienus, varētu būt, ka arī ar citām precēm nevajadzētu būt problēmām. īīī. esmu excited un gatav doties šodienas piedzīvojumos. Izgulēšos Latvijā.
:)
piektdiena, 2010. gada 19. novembris
Stambula_19.11.2010.
Šodien uzņēmos visu pamodinātājas lomu. Bet, nē, es neaplaistīju nevienu ar ūdeni un nebļāvu Beneficē tik ļoti slaveno "Ceļamies, ceļamies, cēēļamīīes!". Es vnk gāju dušā, necenzdamās pieklusināt savas darbības :)
Ap 12iem braucām uz pilsētas Eiropas daļu.
Šodien es sāku domāt par to viņu hierarhiju. Tā kā šeit vairums iedzīvotāju (es pat teiktu, ka visi, bet neesmu droša) ir islām' ticīgie, tad, protams, vīrieši skaitās varenākie. Viņiem pieder savas sievietes, kā rezultātā neviens cits nedrīkst uz tām skatīties. Visekstrēmākais variants ir sievietes, kurām outfits ir līdzīgs kā mūsu mūķenēm - garš melns paltraks, kura vienīgā redzamā daļa ir acis. Tikai un vienīgi acis. Nākamais levels uz leju ir ļoti līdzīgs, bet redzams ir arī deguns. Nedaudz brīvdomīgākais variants ir, ja paltraks ir nedaudz īsāks nekā līdz zemei vai citā krāsā vienkārši. trešais līmenis uz leju ir jau stipri 'vaļīgāks', kad sievietei mugurā ir da jebkas ko viņa vēlas, kas nav īsāks par celi, ar apsegtiem pleciem un protams protams lakatu ap galvu tā, ka var rasties tikai vismazākā nojausma, kas darās ar viņu matiem. Toties lakati var būs kādu vien sirds kāro, sākot ar vecmāmiņu starpā stilīgajiem puķu lakatiem, beidzot ar Burbery feikiem. Šādi ģērbjas 50% sieviešu. Nākamais līmenis ir sievietes, kuras ģērbjas gluži kā mēs, nu, iespējams, ne tik īsi svārki, bet nu apmtuveni tā pat tādā ziņā, ka bez lakatiem.
Jāpiezīmē, ka vairums viņu, ieraugot mūs, pukst un nosoda un nolamā, bet mēs jau neko nesaprotam. Es negribu būt ciniska, bet es arī drošvien būtu neapmierināta, ja visu laiku staigātu satinusies piecās kārtās lakatu un man gar degunu klunkurētu Eiropietes īsos svārkos vai kleitiņās, priecīgas, visu fotografējošas un pievērstu vietējo vīriešu nedalīt uzmanību. Mēs ar to diezgan labi tiekam galā, vienīgi tā nerimstošā uzmanība nedaudz nogurdina.
Šodien bijām apskatīt Sofijas katedrāli un Zilo Mosku. Zilajā Moskā arī gājām iekšā. Kamēr dažām vietējām iedeva pa kādam lakatam, lai apsegtu matus, ja bija aizmirsies mājās, tad mums apsedza ar lakatu kājas UN galvas. Okej, man galvai neiedeva. Iekšā tajā Moskā skats ir absolūti grandiozs, bet arī to jūs labāk sapratīsiet pēc bildēm nedaudz vēlāk.
Daudz staigājām, nogaršojām nacionālos našķus - baklava. Es nemācēšu aprakstīt, kas tas ir, bet garšo ņammīgi, ļoti salds. Nacionālais dzēriens ir Ayran, tas ir tāds kā šķidrs kefīrs ar sāli. Un garšo patiešām labi. Pārtikt nākas pārsvarā no kebabiem, doneriem vai durumiem, starp kuriem es pavisam nelielas atšķīrības, taču cenas atkarībā no pārdotuves lokācijas vietas ir stipri atšķirīgas.
Stambulā ir tieši 8reiz vairāk iedzīvotāju kā Latvijā - 16 miljoni, par ko es nemaz nebrīnos, pabūdama pilsētā. Autobusā ir 8reiz vairāk cilvēku, uz ielas ir 8reiz vairāk mašīnu, uz 1 hektāru ir 8reiz vairāk māju..visa šeit ir 8reiz vairāk. Toties lētāk.
Ar iešanu uz Grand Bazzar sanāca izgāšanās, jo tas šodien esot aizvērts dēļ fiestas. Bet rīt būs vaļā un esam jau noskatījuši dažas lietas, ko vēlamies nopirkt. Te ir pa pilno visu to mazo veikaliņu, kuros ir TIK skaistas lietas. man vismīļākie ir krāsainu un rakstainu stikliņu lampu veikali, žēl, ka tādu būtu sarežģīti vest rokas bagāžā mājās, un saldumu veikaliņi, pie kuru skatloga stāvot jau rodas sajūta, ka esmu paēdusi. ņam ņam.
Lieki piebilst, ka te viss ir pilns ar viltotajiem D&G, Luis Vuiton, Chanel un tāda veida somām un makiem.
Noteikti aizvedīšu mammai un māsai kaut ko ar tām zilajām 'acīm', kas sargā no skaudības, ļaunas acs un tā tālāk.
Pašlaik notiek iesilšana vakaram, drīz sāksim lokot matus, krāsoties un ģērbties, brauksim uz Taxim. Elīza saka, ka, ja neesi bijis Taxim, tad neesi bijis Stambulā. Tas esot pārākais ballīšu reģions, uz kuru dosimies, kā katru dienu, ar autobusu, tad prāmi pāri Bosfora līcim, tad metro vai tramvaju.
p.s. Rūdolfs vismaz visu laiku ir priecīgs, nav īgns kā tas bieži mēdz būt. Vispār dzīvojamies un priecājamies.
Bučas mājiniekiem!
Ap 12iem braucām uz pilsētas Eiropas daļu.
Šodien es sāku domāt par to viņu hierarhiju. Tā kā šeit vairums iedzīvotāju (es pat teiktu, ka visi, bet neesmu droša) ir islām' ticīgie, tad, protams, vīrieši skaitās varenākie. Viņiem pieder savas sievietes, kā rezultātā neviens cits nedrīkst uz tām skatīties. Visekstrēmākais variants ir sievietes, kurām outfits ir līdzīgs kā mūsu mūķenēm - garš melns paltraks, kura vienīgā redzamā daļa ir acis. Tikai un vienīgi acis. Nākamais levels uz leju ir ļoti līdzīgs, bet redzams ir arī deguns. Nedaudz brīvdomīgākais variants ir, ja paltraks ir nedaudz īsāks nekā līdz zemei vai citā krāsā vienkārši. trešais līmenis uz leju ir jau stipri 'vaļīgāks', kad sievietei mugurā ir da jebkas ko viņa vēlas, kas nav īsāks par celi, ar apsegtiem pleciem un protams protams lakatu ap galvu tā, ka var rasties tikai vismazākā nojausma, kas darās ar viņu matiem. Toties lakati var būs kādu vien sirds kāro, sākot ar vecmāmiņu starpā stilīgajiem puķu lakatiem, beidzot ar Burbery feikiem. Šādi ģērbjas 50% sieviešu. Nākamais līmenis ir sievietes, kuras ģērbjas gluži kā mēs, nu, iespējams, ne tik īsi svārki, bet nu apmtuveni tā pat tādā ziņā, ka bez lakatiem.
Jāpiezīmē, ka vairums viņu, ieraugot mūs, pukst un nosoda un nolamā, bet mēs jau neko nesaprotam. Es negribu būt ciniska, bet es arī drošvien būtu neapmierināta, ja visu laiku staigātu satinusies piecās kārtās lakatu un man gar degunu klunkurētu Eiropietes īsos svārkos vai kleitiņās, priecīgas, visu fotografējošas un pievērstu vietējo vīriešu nedalīt uzmanību. Mēs ar to diezgan labi tiekam galā, vienīgi tā nerimstošā uzmanība nedaudz nogurdina.
Šodien bijām apskatīt Sofijas katedrāli un Zilo Mosku. Zilajā Moskā arī gājām iekšā. Kamēr dažām vietējām iedeva pa kādam lakatam, lai apsegtu matus, ja bija aizmirsies mājās, tad mums apsedza ar lakatu kājas UN galvas. Okej, man galvai neiedeva. Iekšā tajā Moskā skats ir absolūti grandiozs, bet arī to jūs labāk sapratīsiet pēc bildēm nedaudz vēlāk.
Daudz staigājām, nogaršojām nacionālos našķus - baklava. Es nemācēšu aprakstīt, kas tas ir, bet garšo ņammīgi, ļoti salds. Nacionālais dzēriens ir Ayran, tas ir tāds kā šķidrs kefīrs ar sāli. Un garšo patiešām labi. Pārtikt nākas pārsvarā no kebabiem, doneriem vai durumiem, starp kuriem es pavisam nelielas atšķīrības, taču cenas atkarībā no pārdotuves lokācijas vietas ir stipri atšķirīgas.
Stambulā ir tieši 8reiz vairāk iedzīvotāju kā Latvijā - 16 miljoni, par ko es nemaz nebrīnos, pabūdama pilsētā. Autobusā ir 8reiz vairāk cilvēku, uz ielas ir 8reiz vairāk mašīnu, uz 1 hektāru ir 8reiz vairāk māju..visa šeit ir 8reiz vairāk. Toties lētāk.
Ar iešanu uz Grand Bazzar sanāca izgāšanās, jo tas šodien esot aizvērts dēļ fiestas. Bet rīt būs vaļā un esam jau noskatījuši dažas lietas, ko vēlamies nopirkt. Te ir pa pilno visu to mazo veikaliņu, kuros ir TIK skaistas lietas. man vismīļākie ir krāsainu un rakstainu stikliņu lampu veikali, žēl, ka tādu būtu sarežģīti vest rokas bagāžā mājās, un saldumu veikaliņi, pie kuru skatloga stāvot jau rodas sajūta, ka esmu paēdusi. ņam ņam.
Lieki piebilst, ka te viss ir pilns ar viltotajiem D&G, Luis Vuiton, Chanel un tāda veida somām un makiem.
Noteikti aizvedīšu mammai un māsai kaut ko ar tām zilajām 'acīm', kas sargā no skaudības, ļaunas acs un tā tālāk.
Pašlaik notiek iesilšana vakaram, drīz sāksim lokot matus, krāsoties un ģērbties, brauksim uz Taxim. Elīza saka, ka, ja neesi bijis Taxim, tad neesi bijis Stambulā. Tas esot pārākais ballīšu reģions, uz kuru dosimies, kā katru dienu, ar autobusu, tad prāmi pāri Bosfora līcim, tad metro vai tramvaju.
p.s. Rūdolfs vismaz visu laiku ir priecīgs, nav īgns kā tas bieži mēdz būt. Vispār dzīvojamies un priecājamies.
Bučas mājiniekiem!
ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris
it kā vienas un tās pašas debesis gan šeit gan Latvijā, bet nu tāda brīvības sajūta. un miers zem šīm.
pieļauju, ka 1dien, atgriežoties ik dienā, es par to vairs tik mierīgi neizteikšos, jo darbu būs pāri pārēm, bet tādēļ jau esmu šeit - atpūtīšos un iztērēšu nopelnītos karmas punktus, tālāk domāšu par jaunu uzkrāšanu.
bet ko es gribēju teikt - Elīzas turku draugi - puisis Elvin un viņa draudzene ar vārdu apmēram Sighit or smth, atnesa nu tāāādus saldumus! pilnīgs ārprāts. tādas kā vafeļu bumbas, bet mīkstas, aplietas ar šokolādi un iegremdētas tādā kā pudiņu pildījumā. bet pats labākais, ka lielā traukā un izskatās briesmīgi kārdinošas. nosaukums Profiterol. kaut es varētu tādu aizvest pamēģināt mājām=mājām. tā kā tas nav iespējams, tad es nofočēju un varēšu tikai kārdināt mājiniekus.
biju domājusi vairs nerakstīt šovakar, bet tas šokolādes brīnums bija šī ieraksta vērts, pie tam es uz balkona nedaudz nosalu.
pieļauju, ka 1dien, atgriežoties ik dienā, es par to vairs tik mierīgi neizteikšos, jo darbu būs pāri pārēm, bet tādēļ jau esmu šeit - atpūtīšos un iztērēšu nopelnītos karmas punktus, tālāk domāšu par jaunu uzkrāšanu.
bet ko es gribēju teikt - Elīzas turku draugi - puisis Elvin un viņa draudzene ar vārdu apmēram Sighit or smth, atnesa nu tāāādus saldumus! pilnīgs ārprāts. tādas kā vafeļu bumbas, bet mīkstas, aplietas ar šokolādi un iegremdētas tādā kā pudiņu pildījumā. bet pats labākais, ka lielā traukā un izskatās briesmīgi kārdinošas. nosaukums Profiterol. kaut es varētu tādu aizvest pamēģināt mājām=mājām. tā kā tas nav iespējams, tad es nofočēju un varēšu tikai kārdināt mājiniekus.
biju domājusi vairs nerakstīt šovakar, bet tas šokolādes brīnums bija šī ieraksta vērts, pie tam es uz balkona nedaudz nosalu.
Turcija_18.11.2010.
Pirmkārt, jāatzīmē, ka, neskatoties uz to, ka atrodamies Turcijā, neaizmirstam ari par savas Latvijas lielajiem svētkiem, no manas puses vissiltākais sveiciens manai zemei un latviešiem. (izklausās tā it kā būtu apmetusies šeit Stambulā uz dzīvi).
Otrkārt, kas pašlaik ir galvenais, Stambula.
Es otro reizi savā mūžā piedzīvoju patiesu kultūršoku. Pirmā bija Meksikā, bet par to tagad nav runa. No brīža, kad izkāpām Ataturu (ja nemaldos, tad tā to sauca) lidostā Stambulā, viss notiek nemaņā ātri un pārsteidzoši, nav ne mirkļa atslābt..un tikai vislabākajā nozīmē. Apmēram pusotru stundu pavadījām kādos 4 dažādos transportos (metro, tramvajs, prāmītis, autobuss), kur, protams nu protams, nevarējām nepamanīt uz mums vērstos skatienus. Visādus. Antils paspēja iepatikties vietējām meitenēm autobusā, redzējām medūzas Bosfora jūras šaurumā, dzirdējām pa visu pilsētu izkliegtos aicinājumus iet lūgties, tikām nobārti no vietējo pensionāru puses par nepietiekami ciešu šturmēšanos autobusā, kuģītī braucot mums uzbruka kaijas, ai. visa kā tik daudz. Bet vislabākais, protams, sākās, kad nonācām 'mājās' un nolikām mantas, lai dotos kārtīgi pabaudīt pirmo vakaru šeit - Stambulas Āzijas daļā, kur dzīvo Elīza neaprakstāmi foršā vietā, milzīgā dzīvoklī ar skatu uz Bosfora šaurumu, gaismiņām rotātu tiltu tieši no balkona redzes punkta.
Lai gan bijām ļoti apjukuši no cilvēku lielajām drūzmām, viņu neapsīkstošās uzmanības un briesmīgās satiksmes, tam visam sekoja daudz patīkamu pārsteigumu. Vispirms mums bija jāsamaina naudiņa uz turku lirām, bet tā kā visas bankas jau bija aizvērtas, mums nācās meklēt palīdzību pie vietējiem iedzīvotājiem. Nelielā izmisumā, blenžot bankomātā, mūs iztraucēja kāds turku augļu pārdevējs, gribēdams palīdzēt. Angliski viņš saprata tik pat maz, cik mēs turciski (neskaitot, protams Elīzu), bet galu galā viņš aši knaši sazvanīja vairākus cilvēkus un peķšņi uzradās ar valūtas kursu sarakstu un iemainīja Leldes dolārus pret turku lirām. Mēs kā jau latvieši neticējām, ka viss var notikt tik godīgi un vienkārši, bet tā patiešām bija. Skaisti. Tālāk devāmies apmierināt savus izsalkušos punčus. Elīza mūs aizveda uz vietu, kur pati jau bija sen gribējusi ieiet - terase apmēram 4 stāva augstumā atkal ar skatu uz ūdeni, tiltu, pilsētu pilnu ar gaismiņām. Tā nu mēs tur sēdējām svaigā, spirgtā, bet siltā gaisā, cenšoties izburtot, ko īsti pasūtīt no ēdienkartes. Paņēmām mēs kaut ko, kas visvairāk izklausījās pēc kebaba vai dōnera. Mans vienīgais nosacījums bija, lai nav sēņu, bet to jau mēs pateikt nevarējām. haha. Sēdējām dīvānos, mums atnesa pledus, visādi citādi centās mūs aptekelēt. Tad nāca ēdiens, ĀĀĀPRĀTS, cik lielas un kārdinošas porcijas! Elīzai vnk milzu grozs pilns ar frī un tādā garā. Man kur gadījušās kur ne porcijā bija sēnes, bet tās es pacietīgi izlasīju un ar gardu muti apēdu visu. katra porcija izmaksāja apmēram 10TL, kas ir apmēram 5 Eiro jeb 3 ar pusi lati, kas skaitās dārgi priekš šejienes. Bijām pārlaimīgi, jo paēduši, ja neskaita Sņigu, kurai šodien veselība neļauj baudīt pilnvērtīgu atpūtu, bet nu jau sāk parādīties gaišākas krāsas. Tad mūs iekārdināja visus apkārt stāvošās milzu ūdenspīpes. Pasutījām vienu uz mums visiem par 15TL (kuras vēlāk rēķinā neieskaitīja) ar ķiršu un mentola sajauktu garšu. Nu..mums atnesa milzu udenspīpi vienkārši grandiozā izskatā, ar maināmajiem uzgalīšiem, lai katram savs. Un nu jums drošvien nebūs pārsteigums, ka te ūdenspīpe ir nesalīdzināma ar Latvijas piedāvājumu - nekāda tabakas efekta vai sāpošas galvas, vienkārši mēmākā bauda, vēl nelikāmies mierā un pasūtījām turku tēju, stipra un garšīga. Kopā viss šis pasākums izmaksāja mums katram kādus 5 latus. Awesome.
Mājās ejot vēl bija jānopērk šampūns un kaut kas brokastīm. Garāmejot mūsu jaunajam draugam - augļu pārdevējam, nopirkām mandarīnus. Pirms pirkuma katram mums lika nogaršot pa gabaliņam. Un es nemitos uz visām pusēm mētāt man vienīgos zināmos divas turku frāzes : guli guli (atā) un tešakūler (paldies).
Tā nu es palēgdamās kopā ar saviem superīgajiem draugiem atnācām mājās. Tagad lēnām tukšojam lidostā nopirkto Raspberry Absolutu ar citronu sulu un kolu, kas pārdevās komplektā atkal ļoti lēti. Sēžam uz balkona, runājamies, vienkārši nemaņā priecīgi par visu, ko te redzam un jūtam. Es nemaz nebrīnos, kādēļ Elīza šajā visā ir iemīlējusies. Te ir daudz visa kā, kas ir šokējošs un nesaprotams, bet ar pareizi noregulētu uztveri, viss ir baudāms un patīkams. Mums ir vēl 4 dienas tam visam, nelaidīšu garām ne mirkli.
Rīt mums ir plāns celties salīdzinoši agri priekš brīvdienām, braukt uz lielo tirgu, Sofijas katedrāli, prāmja braucienā pa Bosforas līci, Stambulas Eiropas daļas apskatē un vakarā iebaudīt nakts dzīvi Stambulā, ko Elīza, protams, slavē.
Signe mīļo Elīzas istabas biedrenes kaķi, šķietami, atlabusi; Rūdis un Antils spēlē kārtis, Lelde un Kāmis sēž uz balkona, Elīza planē visapkārt, cenzdamās kaut ko organizēt, pie tam laikam iepazīsimies ar vienu no viņas šejienes draugiem; es tūliņ pievienošos kaut kam no tā visa. Ak, un ejot gulēt centīšos noticēt tam, ka tiešām esmu šeit lieliskā kompānijā un vispār svešā kontinentā.
p.s. Bildes jau nu gan noteikti būs vēlāk.
p.p.s. Sakarā ar šeit notiekošajiem reliģiskajiem svētkiem, viss sabiedriskais tranports maksā vienkārši neko.
Bučas, tiekamies rītvakar, kad būs atkal viss kaut kas jauns, ko stāstīt!
Otrkārt, kas pašlaik ir galvenais, Stambula.
Es otro reizi savā mūžā piedzīvoju patiesu kultūršoku. Pirmā bija Meksikā, bet par to tagad nav runa. No brīža, kad izkāpām Ataturu (ja nemaldos, tad tā to sauca) lidostā Stambulā, viss notiek nemaņā ātri un pārsteidzoši, nav ne mirkļa atslābt..un tikai vislabākajā nozīmē. Apmēram pusotru stundu pavadījām kādos 4 dažādos transportos (metro, tramvajs, prāmītis, autobuss), kur, protams nu protams, nevarējām nepamanīt uz mums vērstos skatienus. Visādus. Antils paspēja iepatikties vietējām meitenēm autobusā, redzējām medūzas Bosfora jūras šaurumā, dzirdējām pa visu pilsētu izkliegtos aicinājumus iet lūgties, tikām nobārti no vietējo pensionāru puses par nepietiekami ciešu šturmēšanos autobusā, kuģītī braucot mums uzbruka kaijas, ai. visa kā tik daudz. Bet vislabākais, protams, sākās, kad nonācām 'mājās' un nolikām mantas, lai dotos kārtīgi pabaudīt pirmo vakaru šeit - Stambulas Āzijas daļā, kur dzīvo Elīza neaprakstāmi foršā vietā, milzīgā dzīvoklī ar skatu uz Bosfora šaurumu, gaismiņām rotātu tiltu tieši no balkona redzes punkta.
Lai gan bijām ļoti apjukuši no cilvēku lielajām drūzmām, viņu neapsīkstošās uzmanības un briesmīgās satiksmes, tam visam sekoja daudz patīkamu pārsteigumu. Vispirms mums bija jāsamaina naudiņa uz turku lirām, bet tā kā visas bankas jau bija aizvērtas, mums nācās meklēt palīdzību pie vietējiem iedzīvotājiem. Nelielā izmisumā, blenžot bankomātā, mūs iztraucēja kāds turku augļu pārdevējs, gribēdams palīdzēt. Angliski viņš saprata tik pat maz, cik mēs turciski (neskaitot, protams Elīzu), bet galu galā viņš aši knaši sazvanīja vairākus cilvēkus un peķšņi uzradās ar valūtas kursu sarakstu un iemainīja Leldes dolārus pret turku lirām. Mēs kā jau latvieši neticējām, ka viss var notikt tik godīgi un vienkārši, bet tā patiešām bija. Skaisti. Tālāk devāmies apmierināt savus izsalkušos punčus. Elīza mūs aizveda uz vietu, kur pati jau bija sen gribējusi ieiet - terase apmēram 4 stāva augstumā atkal ar skatu uz ūdeni, tiltu, pilsētu pilnu ar gaismiņām. Tā nu mēs tur sēdējām svaigā, spirgtā, bet siltā gaisā, cenšoties izburtot, ko īsti pasūtīt no ēdienkartes. Paņēmām mēs kaut ko, kas visvairāk izklausījās pēc kebaba vai dōnera. Mans vienīgais nosacījums bija, lai nav sēņu, bet to jau mēs pateikt nevarējām. haha. Sēdējām dīvānos, mums atnesa pledus, visādi citādi centās mūs aptekelēt. Tad nāca ēdiens, ĀĀĀPRĀTS, cik lielas un kārdinošas porcijas! Elīzai vnk milzu grozs pilns ar frī un tādā garā. Man kur gadījušās kur ne porcijā bija sēnes, bet tās es pacietīgi izlasīju un ar gardu muti apēdu visu. katra porcija izmaksāja apmēram 10TL, kas ir apmēram 5 Eiro jeb 3 ar pusi lati, kas skaitās dārgi priekš šejienes. Bijām pārlaimīgi, jo paēduši, ja neskaita Sņigu, kurai šodien veselība neļauj baudīt pilnvērtīgu atpūtu, bet nu jau sāk parādīties gaišākas krāsas. Tad mūs iekārdināja visus apkārt stāvošās milzu ūdenspīpes. Pasutījām vienu uz mums visiem par 15TL (kuras vēlāk rēķinā neieskaitīja) ar ķiršu un mentola sajauktu garšu. Nu..mums atnesa milzu udenspīpi vienkārši grandiozā izskatā, ar maināmajiem uzgalīšiem, lai katram savs. Un nu jums drošvien nebūs pārsteigums, ka te ūdenspīpe ir nesalīdzināma ar Latvijas piedāvājumu - nekāda tabakas efekta vai sāpošas galvas, vienkārši mēmākā bauda, vēl nelikāmies mierā un pasūtījām turku tēju, stipra un garšīga. Kopā viss šis pasākums izmaksāja mums katram kādus 5 latus. Awesome.
Mājās ejot vēl bija jānopērk šampūns un kaut kas brokastīm. Garāmejot mūsu jaunajam draugam - augļu pārdevējam, nopirkām mandarīnus. Pirms pirkuma katram mums lika nogaršot pa gabaliņam. Un es nemitos uz visām pusēm mētāt man vienīgos zināmos divas turku frāzes : guli guli (atā) un tešakūler (paldies).
Tā nu es palēgdamās kopā ar saviem superīgajiem draugiem atnācām mājās. Tagad lēnām tukšojam lidostā nopirkto Raspberry Absolutu ar citronu sulu un kolu, kas pārdevās komplektā atkal ļoti lēti. Sēžam uz balkona, runājamies, vienkārši nemaņā priecīgi par visu, ko te redzam un jūtam. Es nemaz nebrīnos, kādēļ Elīza šajā visā ir iemīlējusies. Te ir daudz visa kā, kas ir šokējošs un nesaprotams, bet ar pareizi noregulētu uztveri, viss ir baudāms un patīkams. Mums ir vēl 4 dienas tam visam, nelaidīšu garām ne mirkli.
Rīt mums ir plāns celties salīdzinoši agri priekš brīvdienām, braukt uz lielo tirgu, Sofijas katedrāli, prāmja braucienā pa Bosforas līci, Stambulas Eiropas daļas apskatē un vakarā iebaudīt nakts dzīvi Stambulā, ko Elīza, protams, slavē.
Signe mīļo Elīzas istabas biedrenes kaķi, šķietami, atlabusi; Rūdis un Antils spēlē kārtis, Lelde un Kāmis sēž uz balkona, Elīza planē visapkārt, cenzdamās kaut ko organizēt, pie tam laikam iepazīsimies ar vienu no viņas šejienes draugiem; es tūliņ pievienošos kaut kam no tā visa. Ak, un ejot gulēt centīšos noticēt tam, ka tiešām esmu šeit lieliskā kompānijā un vispār svešā kontinentā.
p.s. Bildes jau nu gan noteikti būs vēlāk.
p.p.s. Sakarā ar šeit notiekošajiem reliģiskajiem svētkiem, viss sabiedriskais tranports maksā vienkārši neko.
Bučas, tiekamies rītvakar, kad būs atkal viss kaut kas jauns, ko stāstīt!
Abonēt:
Ziņas (Atom)